Kāda bērnu nama auklīte atklāja sirdi plosošu stāstu par 4 gadus vecu zēnu Aleksandru, kuru pameta ne tikai viena, bet divas ģimenes. Lūk, mazā Aleksandra stāsts.
Aleksandru pasaulē laida narkomāne, kas viņu uzreiz pēc dzemdībām atstāja turpat dzemdību namā. Mazulis nonāca bērnu namā, kur viņš nodzīvoja pusgadu – Aleksandru adoptēja kāds jauks laulāts pāris, kuriem nekādi pašu spēkiem neizdevās tikt pie bērniņa. Bērnu namā auklītes ļoti priecājās, ka Aleksandru adoptēja tik ātri, jo bērns šo savu sāpīgo pirmo dzīves pusgadu neatcerēsies.
Nākamos trīs ar pusi gadus Aleksandrs nodzīvoja labvēlīgā un mīlošā ģimenē, nemaz nenojaušot, ka ir adoptēts – viņam bija mamma un tētis, kurus viņš ļoti mīlēja.
Viss mainījās brīdī, kad Svetlana, Aleksandra audžumāte, uzzināja, ka ir bērniņa gaidībās. Viņa mazajam Aleksandram pateica, ka viņam būs brālītis vai māsiņa un Aleksandrs no sirds priecājās, lai arī vēl īsti nesaprata par ko. Šajā dienā viss mainījās – audžuvecāki sāka no Aleksandra attālināties un viņš jutās nevajadzīgs. Zēns centās dažādos veidos iepriecināt audžuvecākus, taču jo vairāk viņš centās, jo vairāk, tas sāka viņus kaitināt. Īpaši jau audžutēvu Sergeju.
Sergejam jau sākotnēji bija negatīva nostāja pret adopciju, jo viņš īsti neticēja tam, ka būs spējīgs iemīlēt bērnu, kam ar viņu nav radniecīgas saites, taču par cik viņam ar Svetlanu gadiem ilgi neizdevās ieņemt bērniņu, viņš piekāpās Svetlanas idejai par adopciju un piekrita paņemt Aleksandru. Sergejs par spīti savai nostājai, visai ātri pieķērās Aleksandram, lai arī dvēseles dziļumos neatzina viņu kā savu dēlu. Un te brīnums – Svetlana pēc tik daudziem kopdzīves gadiem, viņam paziņo par gaidāmo ģimenes pieaugumu! Sergejs bija sajūsmā!
Mazais Aleksandrs kļuva nevajadzīgs, lieks. Sergejs pārstāja ar viņu spēlēties un pievērst viņam uzmanību. Aleksandrs tika nostādīts gluži kā mājdzīvnieka lomā – viņu baroja un izveda pastaigās, bet visā pārējā bija jātiek galā pašam. Zēns tajā laikā atsāka slapināt gultā un audžuvecākus tas katru reizi izveda no pacietības un Sergejs par to sāka pērt Aleksandru, lai gan iepriekš to nebija darījis.
Sāpes. Pirmo reizi Aleksandrs saskārās ar sāpēm un nesaprata, kāpēc viss ir mainījies. Kāpēc tētis vairs nemīl viņu, bet tikai kliedz, savukārt mamma vispār nepievērš viņam uzmanību. Kā lai tik maza dvēsele saprot, kāpēc tas tā notiek? Kāpēc viņš ir kļuvusi svešs vai arī tā nekad līdz galam nav kļuvis par daļu no ģimenes?
Sergejs sāka runār ar Svetlanu par to, ka Aleksandru vajadzētu atdot atpakaļ bērnu namam. Viņš rada daudz dažādus iemeslus, lai Svetlanai pamatotu, kāpēc šāds solis būtu pareizs, taču galvenais aspekts, protams, bija viņu gaidāmā bērniņa nākšana pasaulē. Svetlana nolēma nebojāt attiecības ar vīru un dziļi sirdī saprata, ka mazo Aleksandru nekad nemīlēs tik ļoti cik jau ir iemīlējusi mazuli, kuru nēsā zem sirds.
Lēmums tika pieņemts. Sergejs ar Svetlanu uzsāka juridiski birokrātisko procesu, lai atbrīvotos no mazā Aleksandra. Tika nozīmēts tiesas sēdes datums. Aleksandrs sēdēja aiz aizvērtām durvīm, koridorā, un nemaz nenojauta, ka blakus telpā, mamma un tētis, kurus viņš mīlēja no visas sirds, cenšas no viņa atbrīvoties. Tur tiek lemts viņa liktenis, bet viņš netiek pat uzklausīts.
Kad Svetlana ar Sergeju iznāca no tiesas zāles. Sergejs aizgāja pat nepaskatījies uz Aleksandru, savukārt Svetlana pienāca pie mazā Aleksandra un pateica “Saša, tu tagad iesi kopā ar šo tanti.”. Svetlana aizgāja tieši tāpat kā viņas vīrs – nepaskatoties atpakaļ. Kad mazais Aleksandrs saprata, ka abi vecāki iet prom, viņš nobijās un sāka sist, kost un mēģināja izrauties no sociālā darbinieka rokām. Viņš kliedza: “Mammu, lūdzu neaizej!”, taču Svetlana viņu nedzirdēja. Abi iesēdās mašīnā un aizbrauca mājās.
Lasi vēl: Vientuļais 6 bērnu tēvs Antons atklāti par to, kā veidojās viņa attiecības ar jauno sievu;Es uz satikšanos paņēmu līdzi visus savus bērnus; lai redz uz ko parakstās
Pāršķir lapu, ja vēlies lasīt tālāk un uzzināt kas notika ar mazo Aleksandru!